Love Is In The Air. (Pavasarī iemīlas pat fotoradari.)

Dunduks sēdēja priekšnieka kabinetā un aplūkoja uz galda izkaisītās fotogrāfiju izdrukas. Tajās visās bija redzams viņš pats saldi guļam Opeļa šofera sēdeklī: Dunduks ar rokām aiz pakauša, Dunduks ar īkšķi degunā, Dunduks ar rokā satvertu kājstarpi, Dunduks izvalbītām acīm un pārsteigtu sejas izteiksmi un tādā garā.

- Kas tā par tādu fotosesiju, Dunduk, ko? A? – priekšnieka tonis bija vēss un draudīgs kā leduslāča līķis.

Dunduks, kam cita starpā bija arī vārds un uzvārds, kuros viņu neviens nekad nesauca, vainīgi knosījās krēslā un viņa mazjaudīgās smadzenes bezcerīgi lūkoja pēc kādas labas atbildes uz šo draņķa jautājumu.

- Laikam neko stulbāku nevarēji izdomāt? Feisbukā sagribēji ielikt vai kā? – boss turpināja nežēlīgi ņirgāties.
- Nē, nu es biku iesnaudos. Pamodos un tur tas stāvēja un fotogrāfēja.
- Ko nozīmē stāvēja? Pats aizgāja, vai? Tu saproti, ka tev paveicās, ka to tikai izkustināja? Varēja arī nospert. Un kas tad atbildētu? Tu atbildētu! Tupētu cietumā kā lidzdalībnieks un pēc tam visu mūžu atstrādātu. Saproti?
- Saprotu.
- Ko tu saproti?
- Es vairs negulēšu.
-Tu nevis negulēsi, bet stāvēsi pie tā sūda radara, apķēris to ar rokām kā mīļoto sievieti un nelaidīsi vaļā pat, ja tev uzbruks citplanētiešu armāda.
- Jā, – Dunduks apsolīja, lai gan neko daudz par mīļotās sievietes turēšanu nezināja, – Bet tie citplanētieši? Viņi uzbruks?
- Tu āksties vai tiešām esi tāds idiots?
- Nu, jūs pats teicāt...  >> urbties tekstā...

Septiņpadsmit pavasara dziesmas. (Rezidenta ziņojumi no Rīgas.)

Justas - Aleksam

Sveiks, Vladimir!

Šodien beidzot esmu Rīgā. Atvaino par nelielo kavēšanos, taču ceļā gadījās visādas ķibeles. Pirmkārt jau tās vecās slēpes. Kā tas nākas, ka labākais ekipējums aiziet biatlonistiem, bet mēs, neredzamās frontes varoņi, arvien vēl lietojam tā paša modeļa sprunguļus, kādus otrā pasaules kara laikā majors Isajevs uzdāvināja mācītājam Šlakam? Es nemaz nerunāju par vaskojumu. Tas bija drausmīgs. Man vieglāk būtu brist pa sniegu nekā slēpot, bet baidījos atstāt pēdas. Ja Tu, biedri, zinātu kā es nomocījos!

Kādēļ neviens nebrīdināja par salu? Manas pārtikas un izturības rezerves beidzās jau pusceļā un neatlika nekas cits, kā līst laukā no meža un doties uz vietējo ciemu pēc palīdzības. Ak, Latgale! Šie brīnišķīgie ļaudis. Pabaroja, padzirdīja, parādīja virzienu uz Rīgu. Pavadīju pie viņiem veselu nedēļu. Lieliska kandža un gurķīši. Iesaku.

Viela pārdomām: Latvijā neviens pastalās nestaigā, tādēļ ir priekšlikums turpmāk neiekļaut tās aģentu ekipējumā. Savējās atdevu vietējam etnogrāfiskajam muzejam. Toties Latvijā visus, kas runā krieviski, automātiski uzskata par Kremļa aģentiem. Fašisti!

Ierados Rīgā, nodibināju kontaktu ar mūsu sakarnieci Katrīnu. Laba meitene...  >> urbties tekstā...

Govju likums. (Kad suņiem nav ko darīt, tie rej uz karavānu.)

Parlamenta spīkers sēdēja sava likumdošanas tempļa bibliotēkā ar avīzi rokā, malkoja kafiju un likās - bija iegrimis lasīšanā. Uzmanīgs vērotājs, protams, tūdaļ pamanītu stingo sejas izteiksmi, sevī vērsto skatienu un citus ķermeņa valodas (vai drīzāk mēmuma) elementus, kas liecināja par pamatīgu apjukumu. Neuzmanīgam vērotājam pilnīgi pietiktu ar otrādi apgriezto avīzi .

Problēma bija uzradusies no rīta tieši plenārsēdes sākumā, kad spīkers atvēra savu „dziesmu grāmatu” un grasījās iepriecināt deputātus ar dienas debašu tēmām, taču grāmatā nebija nekā, ko vēstīt. Tā bija tukša kā premjera runa. Parlaments miegainā vienaldzībā gaidīja darba uzdevumus, bet priekšniekam nebija ne pašas niecīgākās idejas. Viņš ar bargu aci pavērās uz parlamenta sekretariāta vadītāju. Acs baltums burtiski kliedza: „Ko tas nozīmē?!”, kamēr augšup parautais uzacu loks nodevīgi pauda sunisku lūgumu pēc palīdzības.

Sekretariāta vadītājs nemanāmi piešļūca pie priekšnieka.

- Ko tas nozīmē? – spīkers viņam čukstus uzbļāva brokastu šķiņķa, sīpolu un nevesela kuņģa aromātu maisījumu, - Kur ir visas lietas?
- Ē, kā lai to pasaka, - Sastomījās ierēdnis, – nekā nav. Pilnīgi nekā.
- Kā nekā? Re, kur cilvēki sanākuši sēž, gaida darbu, un jūs sakāt – nekā! Kas tā par nejēdzību, es jums prasu?

Sekretārs paraudzījās uz piesauktajiem darbarūķiem. Daži gremdējās tīkamā rīta snaudulī, citi pļāpāja vai lasīja laikrakstus, tomēr daļa bija pamanījusi rosību prezidijā un ar augošu interesi vēroja.

- Redziet, priekšsēdētāja kungs, mums vairs nav darāmā. Nemaz nav.
- Kā tā – nav?
- Visi likumi ir pieņemti, saskaņoti savstarpēji, ar sabiedrību, ar starptautiskajām normām... Parlaments savas eksistences jēgu ir izsmēlis...  >> urbties tekstā...

Kupenu blūzs. (2010/2011 sezonas sniegoto ziemu atminoties)

Klusā dumbrājā, kā zināms, velni saimnieko. Ziemas pievakars eventuāli nesteidzīgajā laikaposmā starp Zē-svētkiem un Jē-gadu arī var izrādīties visai mānīga miera piesūcināts.

Piemēra pēc ņemsim kaut vai 29.decembri vietā, ko „Rīgas satiksmes” klienti pazīst kā Mārkalnes ielas pieturu, bet autobraucējiem tas ir Brīvības gatves un Murjāņu ielas krustojums, kas slavens ar to, ka ar neizprotamu un neatvairāmu spēku pievelk „Rīgas ūdens” ekskavatorus. Tie vienmēr atrod ieganstu krustojuma vidū izrakt bedri: agrāk vainīgas bija simtgadīgā maģistrālā ūdensvada avārijas, tad kādu laiku rakņāšanās pagāja vecās draņķa trubas nomaiņas zīmē, bet tagad, kad zemē guldīts ultramoderns augstspiediena trakts, tas šad un tad laikam jāatrok, lai pārbaudītu, vai negausīgie Juglas iedzīvotāji nav iegriezuši par daudz nelegālo pieslēgumu.

Globālās sasilšanas atnestie gigantiskie sniega vāli klāj visu: ielu, ietves, transporta līdzekļus, mājas, kokus, pilsoņus, nepilsoņus, bomžus, aizgrauztu Mēness kāsi un pat dažas zemākās zvaigznes. Acīmredzot sutoņa turpina pieņemties, jo gandrīz skaidrajās debesīs mistiski materializējas un krīt lejā arvien treknākas sniega pikas.

Gausa automašīnu straume ar lavas notecējuma majestātiskumu rāpo ārā no vakarīgās Rīgas. Spītējot sniegam – divās joslās. Izņemot vienu vecu Ōpeli, kas ērti iekārtojies starp joslām, lai būtu vienādi drošā attālumā gan no pretīmbraucošās plūsmas gan baltās sienas ielas malā, piesardzīgi dudina svam šoferim vien zināmās darīšanās.

Ja kāds domā, ka vainīga blondīne, viņš maldās. Jā, viņas krāsojas pie luksoforiem, raksta īsziņas līkumos un pārģērbj zeķubikses sastrēgumos, bet tā ir tikai jautrība uz ceļa, ne vairāk. Īstā katastrofa ir vecis ar ūsām, brillēm un naģenē – bailīgs, paštaisns un negants subjekts, kurš spētu radīt avārijas situāciju pat, ejot četrrāpus pa sen pamestu lidlauku uz neapdzīvotas salas...  >> urbties tekstā...

Paņem sotaku, Ņil! (Ņils un Jaņis cīnās erudīcijas šovā)

Nupat atklātībā nopludinājusies erudīcijas šova „Paņem sotaku, LOH, ja vari!” 18. novembra svētku raidījuma stenogramma. Pats raidījums diemžēl netiks rādīts, jo kaut kas sabrucis horizontālajā taimkodā.

Darbojas:
Moderators – kārns, blonds hipsters tipiskās brillēs.
Ņils – jauns vīrietis melni dzeltenā treniņtērpā un padumju bērna smaidu. Lietišķās brillēs.
Jaņis – padzīvojis resnis ar reti nozūdošu aizvainojuma un sāpju grimasi sejā. Bez briļļu.
Konsultanti - Divi omulīgi resnīši džemperos. Smird pēc šņabja un kaviāra. Acis bez briļļu, bet izvalbītas.
Nodokļu Inspektors - Sausiņš nenosakāmas krāsas uzvalkā un ļauni zibošām kontaktlēcām.


Moderators: Lūk, mūsu svētku spēles dalībnieki – saldais pārītis Ņils un Jaņis.

(Pa vārtiem rokās sadevušies laimīgi smaidot skrien divi spēlētāji. Ņils raiti aulekšo pa priekšu velkot nopakaļ tusnošo Jaņisu. Nonākuši pie spēles galda, abi mīļi apskaujas.)

Moderators: Nu, vai esat gatavi vinnēt 100 000 eiro?
Ņils: Jā, man patīk sacensības. Umpapā, tralalā!(Dīdās izdarot čuk-čuk kustības ar dūrītēs savilktām rociņām.)
Jaņis: Es labprāt kādreiz pa sotakam paņemu. Bet jūs jau noteikti piemānīsiet. (Demonstrē ļoti nelaimīgu smaidu.)
Moderators: Protams! Nu tad sāksim mūsu svētku spēli! Re! Uz galda ir 100 000 eiro. Tie ir jūsu!
Jaņis: Вļā, es taču teicu, ka mēs vinnēsim! Ņils, ņemem naudu, braucam pie tavas presenes!
Moderators: Paga, paga! Jums uz to naudu vispirms jāspēlē!
Jaņis: (Savelk mežonīgu sāpju grimasi.) Es taču teicu, ka piemānīs.
Ņils: Nu, tā, bļа, čista ir diskriminācija!
Moderators: Kungi, palūgšu jūs nelamāties. Spēles noteikumi paredz, ka jums ir jāspēlē. Tad kā būs, vai spēlēsiet?
Ņils: Nu, labi labi. Paskatīsimies...  >> urbties tekstā...

Jānītis un revolūcija.(Juglas bērnu cīņa pret iluminātu varu)

Sveiki! Mani sauc Jānītis un es dzīvoju ciematā starp mežu un ezeru. Ciematu sauc Jugla. Aiz meža ir Alfa un tur ir Makdonalds un daudz veikalu. Vēl tālāk ir Rīga. Lai tiktu turp, jābrauc ar tramvaju vai autobusu un līdzi jāņem mamma vai tētis.

Parasti es esmu dārziņā vai spēlējos sētā ar citiem bērniem. Reizēm ar mums spēlējas arī Hermanītis no blakus sētas. Viņam ir ļoti gudrs tētis un zina par daudzām noslēpumainām lietām, ko citi pieaugušie nezina. Kad viņš piedzeras, sēž ārā uz soliņa un stāsta pārējiem onkuļiem par zonu 51, par hārpu, par masoniem, sorosītiem un bāzēm Mēness otrajā pusē.

Vienu dienu viņš stāstīja par iluminātiem, kā tie paši neko nedara, dzīvo zili zaļi un nozombē visus cilvēkus, lai tie viņiem atdotu savas mantas un barotu, un tik labi maskējas, ka cilvēks iluminātu neatpazītu, pat ja tas stāvētu deguna galā.

Nekas nav tā, kā izskatās, viņš teica, mācieties ieslēgt smadzenes un domāt! Tad viņam uznāca vēmiens un viņš aizrāpoja uz krūmu pusi, bet Pēterīša opaps teica, nabaga cilvēks, nu jau laikam pēdējās smadzenes atstās zālienā.

Kad aizgāju mājās, teicu tētim, lai viņš beidz skatīties televizoru, ieslēdz smadzenes un sāk domāt. Tētis aizrijās ar siera standziņu un tad dzēra daudz alus, lai atgūtos...  >> urbties tekstā...

Jānītis iet bērnudārzā. (Tautas tradīcijas bērna acīm)

Sveiki, es esmu Jānītis. Man ir pieci gadiņi un es eju bērnudārzā. Mums ir baigi foršais dārziņš, jo vienmēr ir kaut kas interesants, ko darīt, tāpēc, ka mēs mācāmies par visādām tautas tradīcijām, tas ir ļoti jautri.

Es jau sen zinu, ka gads vienmēr sākas ar Jaunā gada gaidīšanu. Tas parasti atnāk, kad esmu mājās un tētis atkal ir piedzēries un miegā ēd rosoli turpat pie galda, tāpēc par to vairāk nestāstīšu.

Pēc tam, kad mamma ar tēti ir beiguši svinēt Jauno gadu un es atkal eju uz dārziņu, pienāk vēl vieni Ziemsvētki un vēl viens Jaunais gads, bet mēs dārziņā tos nesvinam. Audzinātāja teica, ka tos svin bērni no krievu dārziņa, bet mājās, jo viņu mammas un tēti jau kopš iepriekšējā gada nogales ir aizņemti ar svinēšanu un viņiem nav spēka atvest bērnus uz dārziņu.

Kā nākamo mēs vienmēr ļoti gaidām Valentīna dienu. Tad mūsu dārziņa puikas zīmē sirsniņas un dāvina meitenēm, bet pēc tam mēs spēlējam dakteros. Resnais Ivariņš uzzīmēja sirsniņu Annas tantei no virtuves un teica, gribu redzēt tavus pupus, beibe. To viņš bija redzējis televizorā. Annas tantei izkrita katls no rokām un tajā dienā nebija jāēd viņas negaršīgā zupa.

Pēc Valentīna dienas pienāk meteņi un pelnu diena...  >> urbties tekstā...

Meistars un Marģeris. (Ezotēriska fantasmagorija bez filozofiskas slodzes)

Marģeris sēdēja uz lieveņa un blenza mirguļojošajā tumsā.

Jau vairākas dienas tā tizlā upe savā pavasara apmātībā izlīdusi no krastiem, neganti rosījās pa tuvāko apkaimi, kā tāds mikroskopisks cunami aprīdams arvien jaunas platības. Vakara tumsā visuresošais ūdens klajs ne ar ko neatšķīrās no debesīm – tik pat zvaigžņu un attālu gaismu atspulgu piebārstīts. Arī Mēness cienīgi plunčājās Marģera sētsvidū un tikai mājas siluets drūmi slējās kā melna, klinšaina sala.

Pirms kāda laika bija izzudusi elektrība un vācu žurnālu čupiņa turpat līdzās uz lieveņa kļuvusi neizmantojama lasīšanai. Žurnālus Marģerim bija atstājis kāds dīvanis večuks, kas iepriekšējā vasarā īsu laiku viesojās viņa sētā, tā teikt, dabas tuvības meklējumos, un pie kandžas glāzes mēdza stātīt brīnumu lietas. Marģeris toreiz bija sajuties itin kā acis būtu atvērušās. Lai neļautu tām atkal aizvērties, prombraucot večuks novēlēja mājas saimniekam šo to no savas lasāmvielas un aicināja Rīgā apmeklēt lekcijas.

Tumsā jēga bija vien no lielā kandžas tovera. Tā bija visai neparasta dzira ar savu vēsturi.

Reiz Ernai, vietējās kandžas tecinātājai, piegriezās konkurence ar šķaidītā spirta tirgotājiem un viņa devās aiz trejdeviņiem ciemiem pie Kalna Māras pēc padoma. Zintniece lūdzējai iedeva sarakstu ar zālītēm un sēnēm, kas pēc īpašas apstrādes pulvera veidā jāpievieno kandžai, lai tās lietotājiem rastos stabils ieradums lietot tieši šo produktu un nevienu citu. Maģija darbojās perfekti, lai arī ne bez zināmiem blakusefektiem, kas izpaudās kā apcerīga kūkošana vai gluži pretēji – drudžaini rosīga darbība. Kā sekas visā apkaimē noziedzība nokritās praktiski nulles līmenī, bet daudzas sen saķiebušās sētas atkal bija kļuvušas taisnas, cauri jumti salaboti un visā visumā lokālā sociuma dzīves līmenis manāmi cēlies. Vīri vairs nekāvās, bet vakarus pavadīja nesteidzīgās sarunās pie Ernas dzēriena mēriņa...  >> urbties tekstā...

Visi Juglas dievi... (Nemieri 6. tramvajā)

Darbīgam un aktīvam cilvēkam, tādam kā es, visai bieži gadās rīta kafiju malkot nevis mājās, bet vietā, kur to aizvedis iepriekšējās dienas lieliskais vakars. Ja jūs saprotiet, ko es ar to domāju...

Tā nu vienu rītu, padzēris kafiju, atvadījies no viesmīlīgās namamātes un izniris uz ielas, konstatēju, ka esmu kaut kur „Juglas centra” apvidū. Zinātāji nojauš, ka runa nav par Juglas centru, bet veikalu pašā Juglas un Rīgas nomalē. Nosaukums „Lauku bode” tam labāk piestāvētu. Bet pie velna veikalu! Ne tas bija mans mērķis. Pārredzamā laika posmā vajadzēja nokļūt līdz LMT būdai pie VEF kultūras nama.

Sameklēju 6.tramvaja galapunktu un priecīgs konstatēju, ka viens laipni atvēries skrituļdzelzis tur jau stāv. Pieliku soli un – cibric! – kā tāds Lieldienu zaķītis iekšā biju.

Ar to šo stāstu varētu beigt, taču nē – nevar!  >> urbties tekstā...

Rīgas ietves. ("Juglas dievu" antiversija vulgarizētā Kafkas mērcē)

Kādam lielisks vakars atnes interesantu rītu, citam otrādi – labi sākusies diena beidzas ar murgainu vakaru.

Lūk, viņš – atbildīgs pasažieru pārvadājumu nozares darbinieks, blondas miljonāres neuzticīgais laulenis, tauku piciņa no sabiedrības krējuma, pozitīvās korupcijas teorētiķis, taktiķis un praktiķis – viss vienā - Leo Bembis (lūdzu sveikt ar aplausiem un gavilēm! – Red.piez.), viegli iereibis, vakarā, nepazīstamā rajonā, izmests no mašīnas, sēdēja uz ietves apmales un klusi lādēja vulgāro blozgu, kas bija viņu tā pazemojusi.

Līdzās mētājās dārgs mobilais tālrunis, no trieciena pret asfaltu iekšēji sabrucis un pilnīgi zaudējis kā funkcionalitāti tā glamūru – gluži kā ļauna karikatūra par savu saimnieku, kura smalkā žakete kombinācijā ar Ķīnā ražotu haute couture T-kreklu nu vairs neradīja dendija vai snoba iespaidu. Drīzāk atgādināja, kādu, kas svinīgam gadījumam par godu īslaicīgi atteicies no ērta „Adidas” treniņtērpa un baltām krosenēm.

-Ja tev tik svarīgi bazarēt ar sievu, ka nevari trubu izslēgt manā mašīnā, tad ej dirst! – Tas bija pēdējais, ko Leo dzirdēja no lecīgās mīļākās.  >> urbties tekstā...