Izvirtulis

Dacīte un Anniņa meklē izvirtuli

Autors: Ronalds Peniķis
Palaists: 31/05/2011, ORB.lv



Kad man palika desmit gadi, mamma izsauca mani uz atklātu un nopietnu sarunu. To es sapratu uzreiz, tikko ieraudzīju viņas seju un no viņas halāta kabatas izlīdušo, četrkārtīgi salocīto avīzi. Visas nopietnās sarunas ar manu mammu parasti notika mammai skaļi nolasot man kaut kādu pamācošu rakstu no kārtējās avīzes un nobeidzot ar vārdiem „Dace, vai tu visu saprati?”

Parasti es ne sūda nesapratu, bet vienmēr apstiprinoši māju ar galvu. Pretējā gadījumā mamma lasīja to rakstu vēlreiz un skaļāk – citreiz pat vairākas reizes pēc kārtas. Tādā veidā savos desmit gados man jau bija notikušas veselas trīs nopietnas sarunas ar mammu.

Pirmā saruna bija sakarā ar avīzes rakstu „Āfrikā nēģeri cieš badu”, kuram vajadzēja izraisīt manī līdzjūtību pret likteņa apdalītajiem. Pats par sevi saprotams, ka līdzjūtība tika izraisīta un es veselu nedēļu gāju gulēt, liekot zem spilvena avīzes raksta fotogrāfiju, no kuras uz mani ar savām lielajām, skumjajām acīm lūkojās izbadējies nēģerītis. Otrais raksts „Smēķēšana ir kaitīga” detalizēti aprakstīja kā smēķēšana ar vēža palīdzību nogalina cilvēkus, bet trešais – „Mazais sātans” - bija veltīts mazai meitenei, kura nožmiedza savu muterīti ar virtuves naža palīdzību par to, ka tā sestdienā nelaida meitenīti uz kinoteātri, kur rādīja multfilmu „Lapsēns Vuks”.

Pēdējo rakstu mamma man nolasīja trīs reizes, jo no pirmās reizes nekādi nevarēju iebraukt, kāda locekļa dēļ man tas būtu jāzina? Pēc trešās reizes man pieleca, ka tādā veidā mamma grib dot mājienu par to, ka nākamajā sestdienā es atsūkāšu ar iešanu uz kino, jo viņa grib mani sodīt un brīdina par to, ka visi virtuves naži būs noslēpti.

Bija pienākusi kārta ceturtajam avīžu rakstam un, spriežot pēc mammas sejas izteiksmes, viņa bija sagatavojusies nolasīt to vismaz reizes desmit.

- Dace, tu jau esi pavisam pieaugusi, - iesāka mana mamma, lokot vaļā avīzi un es nolēmu izmantot šo momentu.

- Nu tad nopērc man krūšturi...

Par krūšturi es sapņoju kopš paša bērnudārza un man bija pajāt, ka nebija uz kā to nesāt. Galvenais, lai šis kārotais apģērba gabals atrastos manā drēbju skapī.

- Ar naudām tagad nav īsti labi, - stingri noteica mamma un nolika atvērto avīzi sev uz ceļiem, - Bet tagad klausies...

Pirmajā lasīšanas reizē es rakstu nedzirdēju, jo turpināju domāt par krūšturi, otrajā reizē es to sadzirdēju daļēji un sapratu, ka runa tur bija par kārtējo mazo meitenīti, bet trešā reize piesaistīja manu uzmanību ar nekad iepriekš vēl nedzirdēto salikumu „maksts atvere”. Tāpēc pēc ceturtās reizes es beidzot sapratu, ka rakstā tika stāstīts par mazu meitenīti, kura gāja uz skolu un pa ceļam sastapa tēvocīti, kurš izrādījās „izvirtulis” (arī šo vārdu es dzirdēju pirmo reizi un tas man iepatikās). Tēvocītis piedāvāja meitenītei aiziet pie viņa ciemos paskatīties mazus kaķēnus un, neatejot no kases, tūlīt pat sazin kāpēc iebāza savu roku meitenītes „maksts atverē”.

- Tu visu saprati, Dace? - jautāja mamma, beigusi lasīt rakstu ceturto reizi.

- Jā. - atbildēju es pārdomādama, vai ir vērts pajautāt mammai par „maksts atveri” un „izvirtuli”, vai labāk nē.

- Ko tu saprati? - neatlaidās mamma.

- Ka nedrīkst sarunāties ar izvirtuļiem, kuri piedāvā parādīt kaķēnus, bet paši grib ielīst maksts atverē.

- Ļoti labi! -mamma kļuva manāmi jautrāka un aizgāja pazvanīt Jūsmas tantei.

Visādam gadījumam es vēl vienu reizi pati pārlasīju avīzes rakstu un sajutu stipru skaudību pret to meitenīti ar maksts atveri, kura iepazinās ar izvirtuli. Meitenītes fotogrāfija bija nopublicēta pa visu avīzes lapu un tas bija mans otrais šībrīža sapnis pēc krūštura – lai manu fotogrāfiju nopublicē avīzē.

Nākamajā rītā ejot uz skolu, es pastāvīgi atskatījos un ik pa brīdim apstājos cerībā satikt kādu izvirtuli. Maksts atveres man nebija un tāpēc es no viņa nemaz nebaidījos. Es tikai gribēju viņam pajautāt, kam man ir jāiedod sava fotogrāfija, lai to nopublicētu avīzē. Izvirtuli es nesatiku, bet pirmo stundu nokavēju.

- Kavējam, Dacīt! - stingri aizrādīja skolotāja un piebilda, - Dienasgrāmatu uz galda!

Nometusi dienasgrāmatu uz skolotājas galda, es apsēdos savā vietā līdzās draudzenei Annai.

- Aizgulējies? - čukstēja Anna.

- Nē. Pēc tam pastāstīšu, - atčukstēju es un aizvēros līdz stundas beigām.

Bet jau nākamajā starpbrīdī es kļuvu par zvaigzni. Sēžot uz palodzes savu klasesbiedreņu ielenkumā un briesmīgi izteiksmīgi grozot acis, es stāstīju: „Šito izvirtuli bija redzējuši mūsu rajonā. Viņš ir pavisam vecs, tur bija rakstīts, ka viņam jau ir pie 30 gadiem. Uzbrūkot meitenītēm, piespiež viņas skatīties uz maziem kaķēniem un pēc tam lien maksts atverē. Bet meitenīte pēc tam atstiepa kājas!”

Klasesbiedrenes elsoja, vaidēja un sačukstējās, bet es biju lepna, cik kruta viņas apčakarēju, jo nepastāstīju, ka izvirtulim var palūgt aiznest uz avīzi savu foto. Citādi viņas pa galvu pa kaklu mestos meklēt manu izvirtuli un pie tāda klasesbiedreņu skaita viņš jebkurā gadījumā satiktu kādu no viņām ātrāk par mani. Un varētu pat gadīties, ka kādai no viņām būtu tā maksts atvere, kuru varētu apmainīt pret fotogrāfiju avīzē.

Patiesību es pastāstīju tikai Anniņai, kad nācām mājās no skolas.

- Nu feini! - iesaucās viņa, kad izstāstīju savu plānu līdz galam, - Bet kā mēs viņu meklēsim?

- Elementāri! Gar skolu daudz visādu tēvocīšu staigā. Vajag tikai viņiem pajautāt, vai viņiem ir mājās mazi kaķēni un vai viņiem nav vajadzīga maksts atvere. Tas taču ir tik vienkārši!

- Tev gan pauris strādā, - ar skaudību nosēcās Anna, - Bet vai tev pašai ir maksts atvere?

- Protams, ka nē, - es nosodoši paskatījos uz Annu un demonstratīvi izgriezu savas kabatas uz āru. - Kā tu domā, kur tad es to būtu varējusi noslēpt? Mēs vienkārši to izvirtuli piemānīsim. Iedosim viņam savas fotogrāfijas, bet pašas dosimies uz policiju un pateiksim tur, lai viņi to izvirtuli iesēdina. Tikai ne jau uzreiz, protams. Lai viņš paspēj aiziet līdz avīzes redakcijai.

Pie mūsu kāpņutelpas stāvēja cilvēku pūlis.

- Oho, cik daudz cilvju! Laikam būs kāds no loga nojājies lejā! - iesaucās Anna.

Vārdu „nojāties” mēs izdzirdējām pavisam nesen un tas mums uzreiz ļoti iepatikās.

- Olas vajag noraut tam piderasam! - kaut kur pūlī kliedza Jūsmas tante, - Redz, ko tas mauku mēbelis izdomājis! Labi, ka Dzidra viņu izbiedēja!

Te es saklausīju pūlī arī savas mammas balsi un ne pa jokam iespringu.

- Stāvam mēs bēniņos ar Jūsmu un smēķējam, - iesāka mana mamma, bet es sapīku – ak tad viņa smēķē, mele tāda! Bet man vēl lika to apdauzīto rakstu par smēķēšanas kaitīgumu klausīties un pa galvu vēl ar avīzi klauvēja.

- ...Te izdzirdam, ka lifts uz 9-to stāvu uzbrauc un bērnu balss skan. Mēs vēl padomājām, kas tad tur ir atvilcies? Devītajā stāvā vieni alkanauti dzīvo, viņiem bērnu nav. Un te atveras bēniņu lūka un te parādās Lienītes galva. "Sveiki, Mildas tante!", viņa saka. Bet lejā pa trepēm jau kaut kāds troksnis. Es jautāju: "Lienīt, ko tu te dari?", bet viņa man: "tēvocis apsolīja mazus kaķēnus parādīt, tikai nez kāpēc aizbēga.". Varat iedomāties, kādas briesmas notiekas? Es, protams, uzreiz skrēju lejā, bet tas jāklis jau bija prom. Aizpisās prom, izvirtulis!

- Ek, aizpisās prom mūsu izvirtulis! - līdzās manai mammai nostenējās Jūsmas tante un pilnīgā bezcerībā nospļāvās uz asfalta.

Es nolēmu, ka tas nav godīgi. Tagad Lienītes bilde būs avīzē, bet ne manējā.

- Protams, ka nav godīgi, - piekrita Anniņa, - Mums tagad nāksies agrāk celties un agrāk iet uz skolu, lai izvirtuli noķertu. Un jāpajautā Lienītei, vai viņa paspēja iedot izvirtulim savu bildi?

Taču ar Lienīti tā arī nesanāca parunāties, jo tante aizsūtīja viņu uz trim mēnešiem prom uz Latgali. Bet ar mammu man notikās vēl nopietnāka saruna arī bez visu avīžu rakstu lasīšanas.

- Dace... Šodien Lienītei uzbruka izvirtulis. Atceries, cik daudz mēs par to vakar runājām?

- Atceros. Tu smēķē bēniņos?

- Tā nav tava darīšana! Es ļoti reti smēķēju un drīz nometīšu. Tu atceries, ko parasti dara izvirtulis?

- Rāda kaķēnus un pieprasa maksts atveri, - atbildēju es un nopūtos, - Pie manis viņš nekad nepienāks...

- Un labi vien ir! - nervozi iesaucās mamma un izvilka no kabatas cigaretes. - Lūdzu atceries: nekādu bēniņu, pagrabu un nekādu konfekšu!

Veselu nedēļu mēs ar Anniņu gājām uz skolu stundu agrāk un klaiņojām apkārt skolai. Taču izvirtuļa nekur nebija.

- To visu tava mamma sabojāja, - ierunājās Anniņa, - Viņa pārbaidīja izvirtuli un tagad mūsu fotogrāfijas nekad nenonāks avīzē!

Ko lai saka? Anniņai bija taisnība.

Tumšo siluetu pie skolas sētas mēs neieraudzījām uzreiz, bet pamanījām tikai tad, kad tas pietuvojās un teica: „Meitenītes, vai drīkst ar jums parunāties?”.

- Skaties! - ar elkoni iebakstīja Anniņa, - Pieaudzis onkulis grib ar mums parunāties. Pajautāsim viņam, vai viņš nav redzējis te izvirtuli!

- Čaviņa! - ierunājos es tēvocim un ar interesi vēros viņā. Izvirtulim viņš nepavisam nebija līdzīgs. Tēvocis kā tēvocis. Ne bārdas, ne ūsu, ne pirātu naža pie siksnas. Sūds kaut kāds, nevis izvirtulis.

- Meitenes... - iesāka tēvocis, - Vai varam sarunāt, ka es tagad te uzraušu ķepā, bet jūs paskatīsieties? Tikai neskrieniet prom, es neko sliktu neizdarīšu.

- Un pat kaķēnus nerādīsiet? - saskuma Anniņa.

- Bet kā ar maksts atveri? - stingri pajautāju es.

- Nē, ko jūs! - histēriski iesaucās tēvocis, - Es tikai uzraušu ķepā!

- Ko teiksi?- man pajautāja Anniņa.

- Lai rauj, ko nu tur vairs. Līdz stundu sākumam vēl ir 20 minūtes. Vismaz paskatīsimies, kas tas tāds ir.

Tēvocis pa to laiku izvilka no biksēm savu sprunguli un ritmiski sāka raustīt roku.

- Tā neko sev viņam tā desiņa uzpūtās! - iesvilpās Anniņa, - Tu mūsu klases zēniem redzēji tos štruntiņus?

- Tikai dārzā. Kādus piecus gadus atpakaļ.

- Un kā?

- Nē, tādas maziņas bija ar asumiņu galā, bet šitais dešuks tāds zilgans izskatās...

- Varbūt tas ir kaut kas cits? - piedāvāja Anniņa un paraustīja tēvoci aiz piedurknes. - Tas jums ir pipuks?

- Jāāā... - gārdza tēvocis un sāka raustīt roku vēl ātrāk, - PIPUKS!!!

- Sajāties var. Nabaga tēvocis, - Anniņa līdzjūtīgi paskatījās uz ķepā rāvēju un paglaudīja viņa mēteļa kabatu, - Es tikai nesaprotu, ko viņš tur īsti dara?

- Nu nezinu. Izskatās, ka viņš grib mūs apčurāt, - atbildēju es un visādam gadījumam pagāju nost. - Vajadzētu viņam pajautāt, kad tad viņš beidzot pačurās un tad mēs ar viņu parunāsimies par izvirtuli. Varbūt viņš to ir redzējis.

- Tēvoci, - ierunājās Anniņa, - Jūs tur ātrāk raujiet ķepā, mums vēl parunāties vajadzētu, jo mums jau drīz stundas sāksies. Ilgi gaidīt?

- Maucība! - rupji nolamājās tēvocis un aizvāca savu zilo dešuku biksēs, - Muļķa sīkās!

- Kāpēc jūs esat tik rupjš? - aizsvilos es, - Mēs tomēr esam vēl bērni! Jūs apsolījāt tikai uzraut ķepā, bet paši rupji lamājieties. Mēs pasūdzēsimies policijā!

- Un pateiksim tur, ka solījāt kaķēnus parādīt un maksts atverē ielīst, - piebiedrojās Anniņa, - Staigā te visādi, par izvirtuļiem izliekas, bet pašiem pat normāla pipuka nav!

- Patiešām, - turpināju es, - Varētu padomāt, mēs neprotam normālus pipukus no iesmakušiem dešukiem atšķirt!

- Zosis!!! - trīcošām rokām pogājot ciet bikses, dvesa tēvocis, - Uzrāvos uz mazgadīgām izvirtulēm! Nu gan man paveicās!!!

- Kas ir izvirtules? - iesaucos es, - Mēs?

- Pilnīgākās! - spiedza tēvocis.

- Tu saprati, ko viņš teica? - pajautāju Anniņai.

- Protams! Viņš uzreiz saprata, kas mēs esam un ko meklējam! - atspurdza Anniņa, - Laikam pats meklē mūsu izvirtuli, bet nevis pipuks viņam tas bija, bet pati īstākā maksts atvere. Zina, kretīns, ar ko mūsu izvirtuli var pievilināt!

- Vēl vienu reizi viņu te redzēsim, maksti atņemsim!

- Slikti, protams, ka izvirtuli nesatikām, - es atgrūdu ar kāju skolas sētas vārtiņus, - Bet varbūt brīvdienās varam pakāpelēt pa bēniņiem vai paložņāt pa pagrabiem?

- Varam! - nopriecājās Anniņa, - Paņemsim līdzi kādu desu, būs uz ko izvirtuli noķert.

- Ek, būtu labi arī maksti kaut kur sameklēt. Tā viņam labāk patīk, - sūkstījos es.

Skanot skolas zvanam, mēs iegājām klasē.

Līdz tam brīdim, kad izvirtuļi, kuri mēģinās mums Toma Veitsa mūzikas pavadījumā iebāzt maksts atverē konservētu ķirsi – ar nodomu izvilkt to atpakaļ un pēc tam aprīt, bija palicis nedaudz vairāk par desmit gadiem...

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!