Labais Zigītis.

Puika, kurš neprata risināt dilemmas.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 18/07/2014, Blogger.com



Tēvs zvilnēja uz sofas un caur kafijas garaiņiem garlaikoti vēroja košas tālrādes ainas.

- Hei, Zigīti!
- Jā, tēvs, - blakus istabā atskanēja dzidra balss un atsteidzās glīts, gaišmatains puika; viņam varēja būt savi deviņi vai desmit gadi.
- Atnes man karoti!
- Tūlīt, tēvs, - un puika aizsteidzās uz virtuvi.
- Ko tu man te tagad atnesi? – tēvs rādījās neapmierināts, kad pēc mirkļa uz kafijas galdiņa nogūlās karotīte.
- Tā ir karote, tēvs.
- Tā ir tējkarote!
- Jā. Tu taču vēlējies apmaisīt kafiju.
- Kā tu vari zināt, ko es vēlējos? – tēvs kļuva arvien ērcīgāks.
- No konteksta. Tev nekā cita, izņemot kafiju, nav.
- Laikam sevi par baigo gudrinieku uzskati, - puikas stūrgalvība bija patiešām tracinoša, - bet tu esi tikai bērns, skaidrs? Tikai bērns.
- Jā, tēvs.
- Atnes karoti!
- Kādu, tēvs?
- Tu esi stulbs? – tēvs izvalbīja acis un sataisīja viņaprāt dumja cilvēka grimasi.
- Es esmu tikai bērns.
- Stulbs bērns tu esi. Skaidrs?
- Jā, tēvs, es esmu stulbs bērns. Kādu karoti tev atnest?
- Nes visas, citādi vēl nedēļu sēdēšu bez karotes.
- Labi, tēvs, - un puika nozuda virtuves virzienā.

Bija dzirdama ēdamrīku graboņa.

- Ko tu dari, – bērna rosību pārtrauca histērisks mātes kliedziens, - tev visi mājās?
- Jā, mēs visi esam mājās, - Zigītis apstiprināja, - Tēvs lūdza atnest karotes. Visas.
- Šito, mīlīt, - māte vicināja puikas deguna priekšā lielu sudraba karoti ar ar apzeltītu kausiņu, - šito tu neaiztiksi! Ne tādēļ Dzimtas Karote paaudzēs no mātes meitai nodota, lai tu to tagad apkārt vazātu. Saprati?
- Jā, sapratu, māt.

- Lūdzu, tēvs, - Zigītis nobēra tēvam priekšā veselu lērumu dažādu karošu, - māte neļāva ņemt Dzimtas Karoti.
- Vai tad es tev neliku atnest visas karotes, - tēvs vaicāja skarbi.
- Jā, tēvs, visas.
- Un tu ko atnesi?
- Visas karotes, izņemot Dzimtas Karoti, ko man māte neļāva paņemt.
- Es nesaprotu, - tēvs burtiski grieza caur zobiem, - vai tu par mani ņirgājies?
- Nē, tēvs, es tevi cienu un mīlu.
- Neizskatās. Drīzāk tu mani nicini un ienīsti. Un nemaz neklausi. Vai tu zini, ka tā ir nepieļaujama uzvedība?
- Zinu, tēvs.
- Protams, ka zini! Tādēļ lasies un lai man pēc mirkļa te ir visas karotes! Skaidrs?
- Skaidrs, tēvs, - puika apgriezās un devās prom.

Smagnēji kustas, pie sevis nodomāja tēvs, gandrīz vai šķiet, ka velk kāju. Varbūt tikai kaitina?

- Māt, tēvs vēlas visas karotes; arī Dzimtas Karoti, - atgriezies virtuvē, ziņoja puika.
- Vai viņš tā teica, ka vēlas Dzimtas Karoti?
- Nē, teica, ka vēlas visas karotes.
- Tātad viņš neuzstāja, ka vēlas tieši Dzimtas Karoti?
- Nē, neuzstāja.
- Tad kādēļ tu man melo?
- Es nemeloju, māt. Es nedrīkstu melot.
- Paga, sīkais, - māte, viltīgi smīnot, ieskatījās bērna acīs, - tu atnāci un teici, ka tēvs vēlas Dzimtas Karoti. Vai tad nē?
- Jā, teicu.
- Bet tēvs taču neteica, ka vēlas tieši Dzimtas Karoti?
- Nē, neteica.
- Vai nemani pretrunu?
- Tēvs teica, visas karotes. Dzimtas karote ir karote. Tātad, tēvs vēlas arī to. Te nav pretrunas, māt.

Māte brītiņu padomāja.

- Esi sataisījies māti mācīt? – viņas balss skanēja draudīgi.
- Nē, es tikai izskaidroju, ka pretrunas nav. Un es nemeloju.
- Paga, bet kas tev teica, ka Dzimtas Karote ir karote?
- Neviens. Bet tā ir tāda pati kā citas karotes un arī tiek saukta par karoti.
- Delfīns izskatās pēc zivs, taču nav zivs, vai ne?
- Nav, māt.
- Tad redzi, Dzimtas Karote ir amulets, un nav nozīmes, kā kurš to sauc.
- Es to nezināju, māt, - zēns atplauka smaidā un skrēja prom pie tēva.

- Dzimtas Karote ir amulets, - viņš jau pa gabalu skandināja.
- Nu un tad? – tēvs turpināja būt nīgrs.
- Tātad, tev to nevajag. Tev jau visas karotes ir.
- Zigīt!
- Jā, tēvs?
- Nevaru saprast, vai tu patiesi esi tik neglābjams muļķis, vai vienkārši uzprasies uz kārtīgu kāvienu.

Puika izskatījās pārbijies.

- Par ko, tēvs, - viņš drebošā balstiņā jautāja.
- Par to, ka ņirgājies par savu tēvu.
- Bet, tēvs! Es daru visu, ko vēlies.
- Nē, tu mani mēģini apvest ap stūri.
- Es nesaprotu, tēvs.

Noplātījis rokas tēlotā nevarībā, vīrietis nopūtās.

- Klausies! Vai tev nav nācis prātā, ka Dzimtas Karote var būt vienlaicīgi gan karote gan amulets.
- Nē, - domīgi novilka puika, - bet māte teica, ka tā ir amulets, nevis karote.
- Vai māte tieši tā teica, ka Dzimtas Karote nav karote.
- Nē. Viņa lika tā noprast. Tāpat kā delfīns nav zivs.
- Bet izskatās pēc zivs, vai ne?
- Jā, tēvs. Tomēr delfīns ir zīdītājs.
- Bet dzīvo ūdenī.
- Jā. Dzīvo ūdenī.
- Un kur dzīvo zivis?
- Ūdenī.
- Vai zivis dzīvo arī citur?
- Nē, tikai ūdenī.
- Tātad zivis ir ūdens iemītnieki?
- Jā, tēvs.
- Un delfīni?
- Arī.
- Tātad delfīniem un zivīm bez morfoloģiskās atšķirības ir arī viennozīmīga atbilstība pēc dzīves vides.
- Tā ir, tēvs.
- Vai tev vēl arvien šķiet, ka Dzimtas Karote nevar būt vienlaicīgi karote un amulets?
- Nē, vairs nešķiet.
- Redzi nu! Un es vēlos tikai mazumiņu; lai man uz galda ir visas karotes. Vai to ir tik grūti saprast?
- Nē, nav.
- Tad uz priekšu!

Atkal jau bremzē, nodomāja vīrietis, vērojot aizejošā dēla grīļīgo gaitu. Un pasmīnēja.

- Māt!
- Nu, kas no jauna?
- Tēvs saka, ka Dzimtas Karote tomēr ir karote.
- Vai tie ir viņa vārdi?
- Nē. Taču ar delfīniem un zivīm viņš parādīja, ka tā var būt vienlaicīgi gan karote, gan amulets.
- Un hadronu paātrinātājs arī. Ko?
- Nē, māt, - puika izskatījās pārsteigts, - tas gan nē.
- Kādēļ ne? Šajā mantā ir pa pilnam protonu un neitronu. Un, ja es to kustinu, - māte sparīgi vicināja karoti mazajam gar degunu, - lokālajā virtuves atskaites telpā uz tiem darbojas paātrinājumi, vai ne tā?
- Jā, māt, bet ne tādi kā paātrinātājā.
- Un tomēr tie nav līdzvērtīgi nullei.
- Laikam jau nav, es īsti nezinu.
- Nu, redzi, nu! – sieviete triumfēja – ja es tev palūgtu atnest hadronu paātrinātāju, - viņa pietupās un iebakstīja bērna krūtīs ar pirkstu, - tu taču neskrietu pēc Dzimtas Karotes.

Dēls klusēja un stingi vērās sev priekšā. Māte ar interesi pētīja viņa stiklainās acis, itin kā kaut ko gaidīdama.

- Māt!
- Jā, Zigīti?
- Tu parādīji, kā ar Dzimtas Karoti var paātrināt tajā esošos hadronus... – zēna balss iečērkstējās un apdzisa.
- Jā, Zigīti? Turpini!
- Bet, - vārdi nāca ar acīmredzamu piepūli, - bet man neienāktu prātā hadronu paātrinātāja vietā meklēt karoti. Es domāju, tas nevienam neienāktu prātā.
- Malacītis, - māte uzslavēja, - tu taču tagad liksi mierā to nelaimīgo amuletu, vai ne?
- Nezinu, māt.
- Tā nav pareizā atbilde, Zigīti.
- Es tā nevaru... Tēvs...
- Ko tēvs?
- Tēvs noteikti gribēs Dzimtas Karoti.
- Viņš taču ne reizi nav teicis, ka tieši to viņam vajag.
- Nē, nav teicis. Taču ikreiz, kad Dzimtas Karotes nav, viņš liek saprast, ka tās trūkst.
- Varbūt esi viņu greizi sapratis.
- Varbūt.
- Vai nebūs labāk, ja pārjautāsi?

Puika steberēja prom uz istabu gluži kā tāds simtgadīgs večuks.

- Hadronu paātrinātājs, - viņš iesāka, bezgala apjucis nostājies tēva priekšā.
- Tenzoru lauks.

Zigītis klusēja.

- Ledusskapja starta poga, - tēvs vienā mierā turpināja.

Zigītis nebilda ne vārda.

- Salta kafija ir pilnīgs mēsls, - tēvs nelikās mierā.

Zigītis klusu nogārdzās.

- Jā, dēls, klausos. Pastāsti, ko man tagad darīt ar šo ledusauksto kafiju?
- Tev vajag Dzimtas Karoti, tēvs?
- Kā tā man līdzēs?
- Nekā.
- Tad atnes jaunu, karstu kafiju! Un karoti.
- Visas karotes jau ir šeit.
- Vai es tev liku revidēt priekšmetus uz galda?
- Nē, tēvs.
- Tad ej un dari, ko tev lūdzu!

Ceļš uz virtuvi turpinājās vai veselu mūžību.

- Nu? Noskaidroji?
- Es nezinu, vai tēvam vajag Dzimtas Karoti, taču viņš vēlas jaunu karstu kafiju un karoti.
- Tu zini, kur ir kafijas automāts un karotes, - nevērīgi attrauca māte.

Puika pagatavoja kafiju un negribīgi kustējās istabas virzienā.

- Kur karote? – jau pa gabalu auroja tēvs.

Zigītis strauji nobremzēja un kafijas krūze uz apakštasītes apgāzās.

- Kafija ir te, - viņš flegmātiski klāstīja, rādot applaucētās plaukstas un apakšdelmus, - un visas karotes ir tavā priekšā.
- Kafija atkal pagalam, - tēvs skumji konstatēja.
- Es uztaisīšu jaunu.
- Un karoti neaizmirsti!

Zigītis iztecināja no automāta vēl vienu kafiju un apsēdās uz grīdas.

- Kas noticis, dēls? - māte vaicāja iejūtīgi.
- Es... Es vairs nevaru izlemt.
- Ko tu nevari izlemt? Izsakies skaidri!
- Par to Dzimtas Karoti.
- Tevi kas mulsina?
- Jā, māt. Mulsina.
- Stāsti!

Dēls pacēla zilas, caurspīdīgas acis uz māti.

- Tu man to neļauj ņemt, bet tēvs, lai arī izvairās pateikt tieši, pieprasa Dzimtas Karoti.
- Bet mēs taču vienojāmies, ka tā ir amulets un to ņemt nedrīkst. Ar amuletiem kafiju nemaisa.
- Tēvs neteica, ka grib ar to maisīt kafiju.
- Ko tad viņš teica?
- Ka grib visas karotes.
- Bet viņš taču negrib visus amuletus?
- Negrib gan.
- Tad kur problēma?
- Bet tēvs grib visas karotes, - Zigītis pēc mirkļa izspieda.
- Karotes tu viņam jau aiznesi.

Puika klusēja.

- Ei, sīkais! – no istabas atlidoja tēva baritons, - kur mana kafija?

Zigītis gribēja kaut ko teikt, bet nespēja. Viņa vietā atsaucās māte.

- Tepat jau ir.
- Nu tad saki tam sliņķim, lai stiepj šurpu! Un karoti lai neaizmirst!
- Tu dzirdi, ko saka tēvs? – māte uzrunāja dēlu.

Mazais pamirkšķināja un noskurinājās.

- Māt!
- Jā, dēls?
- Tev jāvienojas ar tēvu par Dzimtas Karoti. Jums jātiek skaidrībā, vai man tā jānes, vai nē.
- Tu iedomājies pavēlēt mātei? – sieviete dusmīgi sarauca uzacis.
- Protams nē, - puika metās taisnoties, - taču jūs ar tēvu man dodat neviennozīmīgus, tomēr acīmredzami pretrunīgus mājienus. Tā darīt nedrīkst.
- Es esmu tava māte, es drīkstu visu, - viņa kļuva pavisam skarba, - skaidrs?

Mazais atkal saduga.

- Es to kafiju sagaidīšu vai nē? – tēvs ārdījās.
- Man šķiet, sīkajam ir slikti, - māte atsaucās.

Virtuvē iesoļoja tēvs.

- Ei, Zigīti, ko māžojies? – viņš nevērīgi piedūrās sēdošajam dēlam ar čības purngalu.

Zēns lēni pacēla acis uz vecākiem.

- Lūdzu, lūdzu, izlemiet. Es nevaru.
- Ko tu atkal nevari, - tēvs neizskatījās visai līdzjūtīgs.
- Es nezinu, ko darīt. Dzimtas karotes nav, tu dusmojies. Ja es to mēģinu atnest, dusmojas māte. Kādēļ jūs nevienojaties par kopīgu viedokli?
- Tāpēc, ka mums ar tēvu nav nekādu domstarpību šajā jautājumā.
- Tieši tā, sīkais, - tēvs piekrītoši māja ar galvu, - mums nav, ko dalīt. Problēma ir tavā galvā un tev pašam jāizlemj. Man vajag visas karotes un nekādu kompromisu. Skaidrs?
- Jā, - nočukstēja dēls.
- Bet Dzimtas Karote ir amulets un nav vis kafijas maisāmais daikts, - arī māte bija nepielūdzama.

Zigītis neko neatbildēja.

- Lai man tūlīt ir kafija un visas karotes! - aiziedams teica tēvs.

Māte nostājās ēdampiederumu atvilktnes priekšā, visai skaidri liekot noprast, ka bez vardarbības puika pie strīdīgā priekšmeta netiks.

Kādu mirkli, mazais stiklainām acīm raudzījās taisni sev priekšā, tad noslīga uz vēsajām virtuves flīzēm un palika uz muguras stingi guļam. Māte noliecās pie dēla un pieskārās viņa sejai. Mazais nereaģēja un redzokļos šķita apdzisusi kāda uguntiņa.

Labais Zigītis bija beigts. Tik beigts, cik vien beigts tāds mazs puika var būt.

- Gatavs ir, - pagriezusi galvu uz istabas pusi, nokliedzās māte.

Tēvs, atgriezies virtuvē un ieraudzījis nāves ainu, nemaz neizskatījās nobēdājies.

- Jā, pagalam, - viņš apmierinātā balsī konstatēja un devās atpakaļ pie tālrādes iekārtas.

Māte viņam pievienojās, un abi kopā, sēdēdami uz dīvāna, kādu laiku ņēmās, montējot no dažādiem punktiem nofilmēto bērna spīdzināšanu glītā filmiņā. Kad tas bija darīts, tēvs iepludināja gatavo materiālu sociālajā tīklā, un abi devās uz virtuvi ieturēties.

- Vajadzētu piezvanīt, lai šim atbrauc pakaļ, - košļājot steika kumosu, tēvs pamāja uz Zigīša ķermeņa pusi.

Māte piekrītoši pamāja.

Paēduši viņi sameta traukus mazgāšanas automātā un atgriezās pie tālrādes, kur viņu ievietotais sižets jau bija paspējis kļūt populārs un savākt vairākus desmitus tūkstošu skatījumu un atzinīgu vērtējumu.

Vēl pēc kādām desmit piecpadsmit minūtēm ģeometriski progresējoša skatītāju skaita pieauguma, automātiski pieslēdzās lielo reklāmdevēju reklāmas. Trīsdimensiju attēlu gūzma piepildīja istabu, no kakta uz kaktu visos virzienos lidoja skatītāju sūtītie sajūsmas simboli un pie griestiem tikšķēja reklāmas ieņēmumu skaitītājs.

- Ar šo mēs labi nopelnīsim, - tēvs priecīgi berzēja rokas.
- Nudien, - māte piekrita, - šķiet, varēsim nopirkt jauno modeli. Un es gribu, lai tā ir meitiņa.
- Man vienalga meitiņa vai puika. Galvenais, kas tajā bērnā iekšā. Ņemsim pēc pilnas programmas! To ar sešdesmit četru kodolu centrālo procesoru un atsevišķu dilemmu risināšanas procesoru ar iebūvētu blefa ģeneratoru.

- Jā, tā tik būs spēle, - māte, vēzējot rokas kā diriģents, jau rakājās tālrādes dimensijās, velkot laukā jaunākos sadzīves tehnikas katalogus, - viņai būs kastaņbrūni, cirtaini mati un garas garas skropstas.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!