Pēdējais ledus.

Ekotrilleris ar dažiem fantasy elementiem.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 29/11/2012, Blogger.com



Kādu dienu manā galvā sarosījās kārtējais stāsts. Šoreiz nemiera iemesls bija ledus. Tas pats ledus, kas pēc dažām ziņām arvien straujāk turpināja izzust no arktiskās cepures un draudēja jau pavisam drīz atstāt planētu ar šķidru galvvirsu. Mani pēkšņi piemeklēja satriecoša vīzija – pēdējais aisbergs, pavisam neliels, kādus divdesmit metrus caurmērā, un uz tā bārdains, satuntuļojies vecis ar Greenpeace karogu un lielu mugursomu. Pēdējā ledus sargs - viņš pat neslēja telti, negatavoja pārtiku un centās lielāko daļu laika turēties kājās un elpot vertikāli uz augšu, lai pasargātu svēto ledus kluci no katra enerģijas džoula, kas varētu tuvināt tā izkušanu.

Nu, labi. Stāv vecis uz ledus. Sargā. Viņš ir laimīgs, jo ir pierādījis savu taisnību. Viņš ir nelaimīgs, jo tas sūda ledus tiešām tūdaļ būs tu-tū. Viņš ir laimīgs, jo ir pēdējā ledus sargs un tas ir viņa dzīves piepildījums. Viņš ir nelaimīgs, jo tāds ir viņa dabiskais dvēseles stāvoklis kopš dzimšanas.

Kas vēl? Ā! Tas tak pēdējais ledus, skaidrs, ka pasaule nevar uz to noskatīties vienaldzīgi. Nē, to vajag izbaudīt! Ikkatram cilvēkam ir tiesības tiešraidē redzēt, kā izkūst kādreiz varenās Arktikas pēdējā kripata. Tas tev, maita, par Amundsenu un pērējiem mūsu varonīgajiem sugasbrāļiem, kurus paņēmi un neatdevi!

Skaidrs, tātad ap aisbergu spieto tūkstošiem kuģu. Dažus nofraktējušas lielās mēdiju kompānijas, uz citiem tūrisma firmas rīko modīgas ekskursijas, bagātnieki dreifē savās jahtās un pa vidu maisās visuresošie militāristi ar maniakālu vēlmi nostādīt raibo floti ierindā. Kāda ierinda neitrālos ūdeņos? Eita dirst!

No orbītas okeānu vēro spēcīga optika. Daudz optikas. Divdesmitpirmais gadsimts kā nekā, katram sevi cienošam kretīnam ir kāds lūznis tur augšā. A kā savādāk? Citiem tak ir, man ar vajag! Visa optika tiecas sakoncentrēties samērā šaurā izplatījuma apcirknī, tādēļ neizbēgami gadās sadursmes. Laiku pa laikam kāds pozicionālo cīņu zaudējis sputņiks noraujas no ģeostacionārās orbītas, sāk strauji riņķot ap Zemi un beigās šņākdams ietriecas atmosfērā. Zvaigžņu lietus. Nekas, vismaz tur augšā būs maķenīt tīrāks bezgaiss.

Ko vēl? Mans stāsts, daru kā gribu. Varu atļauties arī ko pilnīgi nereālu. Piemēram, iedomāties, ka trakie frīki, botāniķi un zvaigžņu ķīķerētāji, kā pārziņā ir Habla teleskops, nolemj to aizairēt uz sektoru, kur jau notiek sputņiku cīņa par labāko vietu šajā kosmosā. Nesākšu iedziļināties pasākuma tehniskajos aspektos. Pieņemu, ka manevrs būtu visai sarežģīts, varbūt pat neiespējams. Pie velna! Es teicu, ka viņi to izdarīja, tātad izdarīja: NASA operatori milzīgo cauruli ietrieca tieši pa vidu mākslīgo pavadoņu spietam. Daudzi izgāja no ierindas, vairāki kopā ar Habla saules paneļu ausu atlūzām aizklīda dažādos virzienos, toties ziņkārīgie vīriņi no Humbolta universitātes STScI tagad varēja vērot drāmu okeānā visā elektromagnētisko viļņu spektra krāšņajā plašumā. Tas bija patiesi aizraujoši. Un noteikti interesantāk par salto kosmosu, kas visiem jau bija pamatīgi piegriezies kā sievas plikumi pēc 45 gadu laulības vai Maļeviča melnais pikselis, taču viņi baidījās to atklāti atzīt.

Tik tālu stāsts vēl turējās zinātniskās fantastikas rāmjos, bet man sagribējās vairāk: es iedomājos, ka varētu likt Habla teleskopam krist vertikāli lejup un taranēt dārgo aisbergu. Zinātāji sapratīs – no orbītas lejup nekas vertikāli nekrīt, tas vairs nav „fikšn”, tas jau ir „fentezi”...

Un šajā vietā stāsts pārvērtās krievu ballistiskajā raķetē, kas pēc starta pārstāj pakļauties lidojuma plānam, dodas neprognozējamā virzienā un trāpa visur, tikai ne mērķī. Vārdu sakot, teksts „izgāja no kontroles”:

Bārdainais vides aktīvists pacēla skatienu uz debesīm un sāka lūgties: „Eu, varbūt to teleskopu nevajag gāzt lejā? Tu jau tā esi te safantazējis bezgaumīgāko ekotrilleri cilvēces vēsturē.”

Es biju uz pakaļas. Stāsta personāžs man, faktiski Radītājam, sāks norādīt, kam notikt, kam nē manā stāstā! Pamodiniet mani, lūdzu!

- Kas tieši tev nepatīk manās fantāzijās? – apvaicājos.
- Nu kā kas? Reku, ledus tūlīt beigsies.
- Jā. Beigsies.... Tu taču pats teici, ka beigsies. Tu to teici, nevis es. Tu visiem apsolīji: beigsies. Un, redzi, beidzās. Ir iebildumi?
- Ē... Mmm...
- Gribi ledu atpakaļ?
- Ē-ē... Vai tad tas ir iespējams?
- Skaties, vecīt! – un es iedarbināju ASV valdības slepeno projektu.

Ap ledus salu no visām malām sabrauca daudz nelielu kuģīšu un sāka mest augošus lokus. Katrs no kuģīšiem bija kā neliels peldošs siltummainis, kas izsūknēja enerģiju no ūdens un gaisa, pārvēršot to mehāniskajā enerģijā – dzenskrūves rotācijā. Ūdenī sākās acīmredzami, strauji kristalizācijas procesi.

- Eu, ko tu dari! – iebrēcās aktīvists.
- Atdodu tev ledu. Vai esi laimīgs?
- Nē!
- Kas nu? Tu taču esi šeit ledus dēļ. Tu to sargā no izzušanas. Okei! Amīši tūdaļ atjaunos ledus cepuri, teiksim 2000. gada robežās.
- Nē!
- Jo... ?
- Jo tas nav pareizi.
- Kas tieši?
- Ē-ē... Tas nav īsts ledus. Kaut kāda Holivudas butaforija.
- Butaforija, saki? – es liku lielam vilnim salauzt plāno ledus kārtu un paprāvu gabalu nosviest pie veča kājām.
- Butaforija, saki?

Viņš to pataustīja, pamēģināja uz zoba un iegrima domās.

- Nu ko, – es nenocietos, - ir īsts vai nav?
- It kā jau ir, bet...
- Bet?
- Tas vienalga nav īsts. To te nupat uztaisīja amerikāņi miljons gadus senā arktiskā ledus vietā. Viltojums. Nekrietns viltojums, tikai lai aizmālētu sabiedrībai acis, lai novērstu uzmanību no vides problēmām, no klimata izmaiņām, no kapitālisma krīzes un ģenētiski modificētas kukurūzas.
- Tu aizmirsi pieminēt Āfrikas bada cietējus un vaļu izmiršanu.
- Tev tas šķiet smieklīgi?
- Kādēļ gan? Tas ir nopietni, - es domās uzsitu knipi un ūdens dzesētāju flote nozuda, bet tās vietā starp kuģiem un kuģīšiem sāka lodāt simtiem skaistu un veselīgu vaļu, tie jautri plunčājās, rotaļājās un lēkāja, ar katru kustību nepārprotami sakot: „Hei! Ar mums viss ir kārtībā, mēs te neizmirstam, tieši otrādi – vairojamies.”

- Tā ir labāk? – apjautājos.
- Tas ir nedabiski. Vaļiem jāizmirst.
- Ko tu, vecīt, kādēļ? Paskat, kā tie vaislojas! Starp citu, nupat Āfrikā no gaisa sāka birt ambrozijs. Drīz visi būs paēduši.
- Zini, ko? – grīnpīsietis pēkšņi kļuva agresīvs, - tu esi štruntīgs rakstnieks.
- Hm. Principā piekrītu. Tomēr labprāt uzklausītu argumentus.
- Tavā pasaulē viss notiek nepareizi.
- Tu par ledus atjaunošanu, laimīgajiem vaļiem un paēdušo Āfriku?
- Jā. Reālajā pasaulē viss, kas notiek, notiek uz ļaunu. Tā ir pareizi.
- Vispār jau manā pasaulē uz tava pēdējā aisberga taisījās nokrist Habla teleskops. Manuprāt, pietiekami ļauni. Pats taču atteicies.

Vecis apsēdās un atkal aizklīda samezglotu domu gaiteņos. Nolēmu netraucēt, bet palūkoties, kas apkārt notiek. Bija vērts uzmest aci, jo notika baisas lietas: Amazones mūža meži un ozona slānis ruka rukumā, Sahāras tuksnesis turpretim neatvairāmi rāpoja uz dienvidiem un grasījās apēst visu Āfrikas kontinentu, Sibīrijā kusa mūžīgais sasalums, izmetot atmosfērā vairāk oglekļa dioksīda, nekā cilvēce jebkad spētu saražot saviem spēkiem, ikdienu izzuda kāds pusotrs simts dzīvnieku sugu un parādījās jaunas vai to aizmetņi, īpaši aktīvi evolucionēja dažādi vīrusi. Planēta mainījās.

Tā tas kosmosā iekārtots – planētas ir vai nu mirušas un nemainīgas, vai arī dzīvas un pakļautas nepārtrauktai mainībai. Zvaigznes, galaktikas, viss kosmoss ir vienas vienīgas kolosālas pārmaiņas. Uz mirkli iedomājos pasauli nemainīgu un sajutu, kā izzūd laiks, jo laiks nav ne dimensija ne upe, laiks ir pārmaiņas. Patiesībā arī upe ir tikai nepārtraukta ūdens maiņa. Un laika dimensija ir fikcija, ko rada mežoņa saprāts, vērojot, kā upes ūdens aizplūst starp pirkstiem.

Visums nav ne ļauns ne labs. Tas ir vienaldzīgs. Un tam nerūp, ko domā kaut kāds sīks parazīts Homo Sapiens. Kaukaataa.

Man gribējās šo ainu parādīt vecim uz ledus un es to iebāzu viņa galvā. Kādu brīdi viņš sēdēja, truli vērodams neaptveramo plašumu. Viņa pirmā doma bija: „Halucinācijas... Hipotermija! Cauri ir ar mani.” Pakustinājis locekļus un pārliecinājies, ka nosalšana tomēr nedraud, viņš izvirzīja nākamo minējumu: „Autors. Tas nelietis mēģina mani čakarēt!”

-Eu! – vecis uzkliedza debesīm, - aizvāc to propagandu no manas galvas!
- Jā, - vēlīgi atsaucos, - propaganda, saki?
- Jā, propaganda! Aizvāc!
- Vai tev tiešām nepatīk tas, ko redzi?
- Tas nevar patikt. Tās ir blēņas.
- Pag, vecīt, tas ir Visums. Mūsu pašu Universs, tavs un mans, bez izskaistinājumiem un redakcionāliem piegriezumiem.
- Tad apturi to, es vēlos izkāpt!
- To es nevaru.
- Tu taču esi autors.
- Jā. Tikai autors. Es varu daudz, bet ne visu.
- Tad izņem to no manas galvas!
- Kas reiz galvā ielikts, nāk laukā tikai kopā ar smadzenēm. Vēlies, uzmetīšu tev Hablu?
- Draudi, jā? Es nebaidos.
- Zinu, pats taču tevi izdomāju. Jūs, psihopāti, parasti esiet visai bezbailīgi.
- Un kas tad tu pats esi? Prātu izkūkojis blogeris.
- Apmēram tā, jā, - es pasmaidīju.

Ja izkūkojis, tad izkūkojis. Habls devās, kā saka, pēdējā ceļā. NASA lidojumu vadības centrā apgāzās daži duši kafijas trauciņu. Humbolta universitātē pa grīdu aizripoja virtuļi. CNN korespondents sāka stulbi ķiķināt, sirmojot tiešajā ēterā. Teleskops nāca lejā kā rūcošs nezvērs no kārtējā aziātu animācijas šedevra. Skaņa skrēja tam pa priekšu pat cauri bezgaisa telpai, lai būtu biedējošāk. Laba izrāde bez dabas likumu piesmiešanas nav iespējama.

Iezvanījās telefons. Zvanīja Brūss Villiss.

- Hei, džekiņ, – viņš jautri buldurēja skaidrā latviešu valodā, - pieturi mazliet to Hablu, man ieplānota pasaules glābšana, bet uz sitienu nevaru paspēt. Saproti?
- Saprotu, cik laika tev vajag?
- Stundas desmit divpadsmit. Tā apmēram.

Nepaspēju atbildēt, jo Brūsa zvanu pārtrauca cits zvanītājs. Vils Smits.

- Jou, onkul, - viņa latviešu valodai piemita šarmants afroamerikāņa akcents,  - es te ar brāļiem sēžu pie koksa celiņa un domāju, vai pārmaiņas pēc atkal neizglābt pasauli. Kā domā, vai mēs varētu to sarunāt?
- Nu nez... Man te jau Brūss pieteicās.
- Villiss? Tas baltais mēsls? Tu ar nepareizajiem keksiem saejies. Tu saproti, cilvēk? Laiks iepazīt brāļu spēku...

Brāļu spēks pakārās vados, jo iestrēdza Krievijas Federācijas Prezidenta administrācija.

- Labdien, - mani uzrunāja pieklājīgi slidena ierēdņa balss, - mēs vēlētos organizēt pasaules glābšanu ar mūsu prezidentu galvenajā lomā. Garantēta plaša publicitāte: dokumentālā filma, fotosesija, rakstu sērija, nu jūs jau saprotiet.
- Hm... Saprotu, - biju patīkami pārsteigts par lielisko latviešu valodu (ja grib, tad var!), - bet vai tad godātajam prezidentam nebija veselības problēmas?
- Ak, ko nu! Bīstamām epizodēm mums taču ir dublieri. Viss būs kārtībā. Tātad sarunāts?
- Ziniet, man jau divi pretendenti pirms tam pieteicās.
- Vai jūs domājat tos amerikosu tirliņus? – balsī ieskanējās neiecietība, - tos nenozīmīgos aktierīšus? Par viņiem neuztraucieties, mēs jau devām rīkojumu Gazprom vadībai piedāvāt viņiem solīdas kompensācijas par attiekšanos no pretenzijām uz pasaules glābšanu... Starp citu, cik vēlētos jūs par šo darījumu?

Manu pacelšanos miljardiera statusā izbojāja neviens cits kā Čaks Noriss. Nu ta beidzot!

- Eu, - viņš draudīgi noskaldīja, - tu te neāksties, citādi...
- Pazūdi, bārda, - viņu pārtrauca Stīvena Sīgala balss, - ekoloģiskās lietas ir mans lauciņš.
- Teksasā nerādies! – atcirta Noriss un atslēdzās.
- Miers! – atsaucās Sīgals un vērsās pie manis, - es ieteiktu to padarīšanu ar ledu un Hablu vērst par labu, citādi...
- Atvainojiet! – Krievija atjaunoja klātbūtni sarunās, - Sīgala kungs, vai jūs nebūtu tik laipns piestaigāt uz Gazprom kasi. Saprotiet pareizi, mūsu prezidentam vēl četri dani līdz divpadsmitajam, bet jaunāks un stiprāks viņš nekļūst.
- Es nepārdodos! – protestēja Sīgals.
- Neviens nerunā par pārdošanos. Pasaules glābšanā svarīgi atrast saprātīgus kompromisus. Šajā gadījumā jums ir izvēle: polonija pudiņš vai labs žūksnis jūsu pašu amerikāņu dolāru.
- Es poloniju ēdu brokastu pārslu vietā, - lecīgi paziņoja Sīgals, tomēr no sarunām izstājās.

Protams, agrāk vai vēlāk bija jāpienāk arī izbijušā Kalifornijas gubernatora kārtai.

- Sveiki! Es nāku visus izglābt, - varēja just, ka latviešu valoda  sagādā grūtības un viņš lasa no špikera.
- Sumināts, Ārnij! – priecīgi sveicināju, - visus izglābt vai visus nogalināt?
- Vai ir starpība?
- Nezināju, ka tu esi filozofs.
- Es neesmu zoofīls. Tas gadījums ar kazu...
- Halo, halo! – viņu pārtrauca satraukta balss, - laidiet sievieti pie tālruņa!
- Es vēl atgriezīšos, - bezkaislīgi noskaldīja Švarcs un nozuda ētera biezoknī.
- Labdien! – mani uzrunāja neviens cits, kā pati Sarmīte Ēlerte.
- Labdien, labdien! – bija jauki apzināties, ka arī latviešus interesē pasaules problēmas.
- Ziniet, ko, - strostējošā toni uzsāka Ēlerte, - pietiek šī šovinisma! Vieni vienīgi vīrieši. Ļaujiet taču beidzot sievietei ko paveikt!
- Hm... Jūsu vārdos ir jēga, - biju spiests piekrist, - Kamerona Diaza vai Uma Tūrmane? Varbūt piedāvāt Merkelei? Viņai uz glābšanas darbiem nags.
- Jūs uz visu raugāties kā homofobisks rasists. Tikai baltās sievietes.
- Vai jums ir padomā kāda melnādaina lezbiete?
- Atkal jau! Jūs vispār aptverat, ko runājat? Lezbietes tēls ir kārtējais pornoindustrijas radītais sievietes ekspluatēšanas rīks.
- Tātad tomēr melnādains gejs.
- Varētu būt gejs.
- Bet jūs gribējāt sievieti.
- Gejs arī derētu.
- Melnādains gejs. Jums ir kandidāts?
- Nē, vēl nav.
- Apžēliņ, Habls krīt, ledus kūst. Domājiet ātrāk!
- Nu-u-u... Es pati varētu. Noteikti varētu. Laiks atdot pingvīniem Arktiku!

Ak, Sarmīt, Sarmīt! Kam pingvīniem Arktika? Par laimi man nebija jāuzsāk ornitoloģisks disputs, jo sarosījās arī citi savējie: Uzņēmējs Šķēle piedāvāja kaut kādas shēmas ar ledu. Nesapratu īsti, kādas, bet vajadzēja satikties. Gērnsijā; Zvanīja Šlesers, diemžēl ne nieka tā arī nepateica, jo visu laiku šņukstēja; Lemberga kungs, atzīmējās tikai, lai paziņotu, ka ledus un Arktika viņu neinteresē un vispār pārāk aizņemts tiesās, nekam citam nav laika; Jā, jā – arī Dombrovskis zvanīja. Oficiāli it kā atbalstot Sarmītes kandidatūru, taču vispār jau arī pašam nagi niezot uz kārtējo veiksmes stāstu. „Pēc tam varētu sanākt laba grāmata,” viņš sapņaini piebilda.

Gaidīju Ušakovu, bet kundziņam bija saslimis kaķis un beigušies kontrabandas smēķi. Pie tam vēl vajadzēja paspēt uzrakstīt draftu cildinošam „Baltijas Pirmā kanāla” raidījumam par saviem varoņdarbiem, ledu Ziemeļpolam gādājot. Atsūtīja Ameriku. Tas aizgūtnēm klāstīja par „Rīgas Tandēma” saimniecisko ķērienu un solīja nogriezt Arktikai siltumu un ūdeni, būtu tik solīds finansējums. Un katram pensionāram bezmaksas ledus gabaliņš.

Obama mēģināja zvanīt, bet viņu bez ceremonijām pārtrauca Krievijas vēstnieks Višņakovs: Putina kungs jau esot piesprādzējies pie deltaplāna, gatavs startam. Rādīšot pingvīniem ceļu uz Arktiku.

- Pingvīniem Arktiku nevajag, - teicu, - labāk būtu, ja jūsu boss paša mājās sakārtotu rokenrola saimniecību, lai meitenēm ir normāla skatuve. Citādi nabadzītes spiestas vazāties ar koncertiem pa visādiem sliktas reputācijas iestādījumiem.
- Kā polonija ieguves lielvalsts pārstāvis es jums ieteiktu mainīt attieksmi un izteicienus. Vispirms jau izteicienus, - diplomāts salti pārmeta pār lūpu.

Nu, cik tad var, ko?! Atkal viņi uzbāžas ar savu neitronu kulināriju. Biju mazliet saniknojies, tādēļ nikni atcirtu: „Iebāz to poloniju sev tārpu fermā!”

Notikumu karstumā piemirsis, ka arī man ir teikšana šajā stāstā, jutos visai pārsteigts, redzot, kā cienījamais kungs paklausīgi piestampā sevi ar radioaktīvo pusmetālu. Pārcietis nepatīkamo procedūru kā īstm vīram klājas – blējot āža balsī - viņš sāka spīdēt mēļi rozā tonī un turpmāk, dodoties pastaigās pa tumšiem ceļiem, pilnīgi atteicās no atstarotāju lietošanas, bet vēlāk tika arī manīts „Staro Rīga” pasākumos gaismas objekta lomā.

Man viņi visi bija līdz kaklam. Ar tik prāvu glābēju pulku Arktikai nebija ne mazāko izredžu. Vēlējos tikai vienu – ātrāk pabeigt šo stāstu un aizmirst par to kā par parastu radošu neveiksmi.

Lai taču tas Habls nāk lejā un La Commedia è finita!

Nē! Kad atlika daži kilometri un sadursme ar aisbergu šķita nenovēršama, mana ideāli taisnā trajektorija pēkšņi sāka izliekties uz sāniem. Tā neapturami kļuva arvien paraboliskāka un bija acīmredzams, ka tā turpinot, lielā caurule līdz okeāna virsmai nemaz netiks, bet aizies pa otru parabolas zaru atpakaļ debesīs. Visi mani mēģinājumi labot situāciju izrādījās neveiksmīgi.

Kas notiek?!

Tad es sapratu. Jutu, kā manu pakausi apņem vēsums un mati izstiepjas miera stājā. Autors! Mans Autors. Ar neticamas veiksmes un milzīgas gribas piepūles palīdzību ledus vecim bija izdevies tikt līdz manam Autoram – tam, kura stāstā es esmu tikai personāžs, nenozīmīgs, epizodisks tēls, kura uzdevums ir būt nekaitīgam grafomānam un neuzkrītoši klabināt pavieglus tekstiņus, netraucējot pārējai stāsta gaitai. Masu slepkavības, iejaukšanās globālos procesos un dabas likumu pārkāpšana man nebija atļauti. Autoram vajadzēja Zemi, bez kataklizmām, klusu, garlaicīgu planētiņu, kur risinājās viņa salkanās melodrāmas: mīlas trīsstūri, kaislību ovoīdi un intrigu teserakti. Saskaņā ar plānu, kaut kādai dullai zosij nakts vidū bija jālasa mani stāsti un smejoties jāpievērš uz balkona smēķējoša spermotoksikozes nomākta tēvaiņa uzmanība. Viņiem bija paredzēts iepazīties, kopoties, sastrīdēties, izšķirties, kopoties ar citiem partneriem, banāla pārpratuma dēļ atkal satikties un atsākt kopošanos. Draņķa padarīšana! Nožēlojamais skribents!

Grīnpīsietis bija mani denuncējis. Tagad Autors steidzami ķērās pie dekorāciju kārtošanas: Teleskops atgriezās vietā un ar rentgena redzokli ieurbās saltā „boring” klases miglājā tālā Visuma nostūrī; NASA lidojumu vadības centrā frīki beidzot varēja apslaucīt bikses no kafijas; Humbolta universitātē botāniķi salasīja nesamītos virtuļus un atsāka garlaikoti snauduļot, laiku pa laikam miegainās balsīs apmainoties astrofiziskiem viedokļiem („Vai tu redzēji to?” – „Ko?” – „To plankumu. Nu, tur. Ekrāna stūrī.” – „Ā! To mušu. Jā, es to nositu. Nav ko rāpot pa monitoru!” – „Izskatās pēc vēl neredzētas formācijas. Satraucoši, vai nē?” – „Šaubu nav.”).

Arktika noledoja vienā gājienā. Skumji.

Tieši tā jutās arī dabas aizsardzības aktīvists. Par viņu Autors ģenerāltīrīšanas karstumā bija piemirsis un tagad vaļu un balto degunradžu draugs vientuļi sēdēja bezgalīga ledus tuksneša vidū, kur nebija pat nevienas pārsalušas infuzorijas, ko sasildīt un pasargāt. Man viņa kļuva žēl. Nekā daudz veča labā darīt nespēju, tomēr kādu sīkumu atļauties varēju.

Dzeloša vēja nests palēkdamies pa sniegu ripoja koši sarkans iepirkumu maisiņš. Viens no tiem riebīgajiem polietilēna briesmoņiem, kas dabā nesadalās. Kur ir viens, tur drīz būs miljoni, to plēvjainie organismi smacējošā slānī noklās spožos ledājus. Nevainību atguvusī Arktika no jauna bija apdraudēta.

Vecis žiperīgi pieleca kājās un metās pakaļ sarkanajam ļaundarim. Viņš smaidīja. Viņš bija laimīgs.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!