Murta Donnenflūda tiesāšana.

Mēs esam atbildīgi par savas iztēles augļiem.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 30/05/2014, tepat - Tizleņu Reģistrā
(pēc dārdošas izgāšanās "Zvaigzne ABC" F&F konkursā)



1.

Kails vīrietis, pēc visa spriežot, labākajos gados (kā jau visi vīrieši) gulēja uz raupjas betona grīdas. Rokas teatrāli izplestas un zods parauts augšup. Bija vēsi. Gaisā virmoja viegls trūdu aromāts. Kā pagrabā.

Guļošais pakustināja locekļus, pagrozīja galvu un piecēlās sēdus. Viņš izbrīnītu skatienu paraudzījās apkārt un secināja, ka atrodas bezgala garā tunelī, kas vienā galā grima tumsā, bet pretējā virzienā veda attāla gaismas avota virzienā.

Pirmā sajūta bija truls pārsteigums: „Kur es, pie velna, atrodos, ko es te daru, kā šurp nokļuvu? Un kādēļ tik nolādēti kails?” Mēģinājumi rast atbildes noveda pie nākamā atklājuma — viņam atbilžu nebija…

Vīrietis lēnām piecēlās kājās un izvēlējās situācijai atbilstošāko rīcību – devās uz gaišo pusi. Cilvēkam, gluži kā tomātu stādam, piemīt iebūvēta vajadzība tiekties uz gaismu. Tas ir dabiski.

Iet bija grūti. Lai gan gaitenis likās līmenisks, tomēr bija sajūta, ka tas ved kalnup. Cilvēks pamēģināja dažus soļus pretēja virzienā, un tie devās neparasti viegli un lidojoši, taču priekšā biezējošā tumsa lika apstāties. Viņš palūkojās pār plecu gaismas virzienā. Tā likās attālinājusies nevis par pāris soļiem, bet pāris jūdzēm. Uzvēdīja vēsums, un trūdu smaka pieņēmās spēkā. Vīrietis noskurinājās, saņēmās un ar tomāta lakstu nesalaužamo spītu devās „kalnā”.

Apmēram pēc stundas pārgājiena bija atgūtas starta pozīcijas. Nez kādēļ šis dīvainais apstāklis viņu nepārsteidza — tikai smaga nopūta, un soļu ritms ķērās pie nākamās jūdzes košļāšanas.

Jo tuvāk nāca gaisma, jo nogāze šķietami kļuva stāvāka, brīžiem asiņojošās kājas slīdēja un nācās ar nagiem ķerties grīdā, lai nenoripotu atpakaļ tumsā. Noslēdzošo posmu cilvēks burtiski rāpoja uz vēdera, pieplacis pamatam ar katru muskuli un katru ādas kvadrātcentimetru. Kad viņš beidzot ar kliedzienu pārvarēja gaismas un tumsas terminatoru, ieveļoties bezkaislīgā baltumā kvēlojošā telpā, uz grīdas palika lipīga sviedu, asiņu un siekalu sliede.

Spēki bija izsmelti pilnībā, ķermenis saplosīts kā palaistuves bērnības sapņi, bet līdzi nāca sajūta, ka dienas svarīgākais darbs ir padarīts un pārējais kaut kā atrisināsies pats no sevis.

Viņš atcerējās, kas viņš ir: Murts Donnenflūds. Rakstnieks.

2.

Viss sākās tajā saulainajā jūnija rītā, kad viņš atvērtām acīm valstījās gultā, gaidīdams, vai pār viņu nenāks stāsts. Tāda bija viņa darba metode — vērot saulainās debesis un gaidīt, kad nez no kurienes viņu piemeklēs kārtējais dižais sižets, kuru vēlāk dienām ilgi zelēt, sēžot ielas kafejnīcā vai ejot pa ielu, vai sapņaini kūpinot dūmu labierīcībās.

Griestos rēgojās dažas melnas zibenim līdzīgas līnijas. Plaisas. Parastas plaisas. Bet ja griesti pēkšņi nogrūtu? Tu, cilvēks, vārties pa cisām Dieva mierā, un tad pēkšņi — bladāc! — un esi aprakts gruvešos. Nu nē! Kādēļ gan griestiem tā vienkārši iebrukt? Ja nu vienīgi bēniņos ir kas smags. Piemēram, kas? Ūdens rezervuārs? Nav interesanti. Rekuperācijas iekārta? Pavisam bezgaumīgi. Vecas slēpes un bērnības ragavas? Garām!

Vectēvs bēniņos turēja zārku. Tas jau ir pikanti. Nav gan nekāda smagā manta... Bet paga! Ja nu večuks būtu mazliet apsēsts un visā nopietnībā attiektos pret zārku kā „mūža mājām”? Viņš katru dienu to pielabotu, papildinātu un uzpildītu ar dažādām viņsaulē noderīgām lietām. Beigās bēniņos būtu tonnu smags sarkofāgs, un tad vienu dienu... Tā varētu būt dzimšanas diena, vēl labāk — diena, kad vectēvs uzzina, ka loterijā laimējis devu nesen izgudrotā neizmērojami dārgā jaunības eliksīra. Bladāc! – un viss. Stāsts raisījās pats no sevis, un atlika tikai pierakstīt.

„Sirmgalvis un mūžība”. Turies, Hemingvej! Un samierinies — hrestomātijās tas stāvēs rindiņu virs tevis!

3.

Murts Donnenflūds sēdēja vasaras kafejnīcā un drudžaini dzina pa galvu joņojošo tekstu portatīvajā datorā. Uz galda līdzās datoram atradās aizdzerta vēsas kafijas krūze un apdzisusi cigarete uz apakštases malas.

Pār galdu nolaidās melna ēna.

Šī stāsta pilna un rediģēta versija nu pieder apgādam "Zvaigzne ABC".
Sīkāki paskaidrojumi šeit

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!