Tu esi rieksts.

Vegāniska sadomazo orģija ar nepilngadīgu ķirbi

Autors: Tricepss
Palaists: 27/12/2010, Cehs.lv



Gribējās sarakstīt stāstu par tēvu, kurš gandrīz pārlauž sev mugurkaulu un aizmieg komā, pamostoties uz pāris stundām reizi desmit gados. Un tad viņš epizodiski, pa dekādēm, ierauga kā izaug viņa dēls. Viņš asaru aizlietām acīm skata savu Pēci: kā skolnieku, kā studentu, kā biznesmeni, kā gādīgu jauno tēvu, kā nobriedušu ģimenes galvu, kā viedu vīru sirmiem deniņiem… Un tad kādu dienu kardiogramma iztaisnojas, palagi tiek pārklāti un viņa vietu pie sistēmas ieņem nākamais.

Bet es apzinos savas robežas, es zinu, ka neesmu Vestards Šimkus, pat ne Reynsi. Tāpēc tā vietā es jums piedāvaju pirmo vegān-SM-erotiku latviešu lieratūrā:

Tu esi rieksts.

Tieši tā es nodomāju, skatoties kārtējo pēc formalīna smirdošo Panorāmas sižetu, kurā simtpiecdesmit-tūkstošo reizi kā nebijis jaunums tika izziņots, ka ķirbis ir oga. “Rieksts!” Es noburkšķēju pie sevis. “Jobans rieksts un nekas vairāk!”

Tirgus sieva piedāvāja pirkt šķēles bez sēklām, jo tā esot izdevīgāk. Labu gribēdama, vecūksne nemaz neapjēdza cik ļoti šķērsām viņa runā. Uzplikšķinājis kā pa arbūzu, atzinīgu sejas izteiksmi savilcis, izvēlējos vidēja izmēra zaļganu ķirbi ar maziem, dzeltenīgiem lāsumiņiem, kas kā ūdens piles starp krūtīm, rotaļājās neskaitāmajās, noslēpumainajās iedobītēs ķirbja mizā.

Tā kā līdz darba dienas beigām bija atlikusi nepilna pusstunda, man izdevās nokaulēt pārdesmit santīmus no cenas. Ne jau pieraduma vai nabadzības dēļ to darīju. Es strādāju plaukstošā loģistikas uzņēmumā, materiālu problēmu man nav. Arī tirgū iegriežos labi ja reizi gadā. Vienkārši vēlējos pazemot ķirbi, gribēju, lai mans pirkums jūtas lēts un piesmiets. Kā mauka, kurai prom ejot uz grīdas nomests divlatnieks.

Nesot pirkumu uz mājām, pie sevis dungoju grupas Cosmos dziesmiņu Maskava.
“…Bieži attopos gultā es kails, skrienot pa Maskavu aizvērtām acīm… Tū tu tu ru tū, tū tu ru ru rū…”
Šie vārdi man bija uzrunājuši vienmēr, bet tagad šķita aktuālāki kā jebkad.

Novietojis viņu uz naktsgaldiņa pie gultas, stingrā balsī piekodināju ķirbim: “Tu zini ko esi izdarījusi un tu zini, ka tev jāsaņem sods. Gribu, lai tu gaidi mani šeit un kārtīgi pārdomā kāpēc esi nonākusi tādā situācijā.” Nolicis pārlocītu brūnas ādas siksnu uz gultas, piebildu: “Atstāšu to šeit, lai varat labāk iepazīt viena otru.”

Virtuvē jau burbuļoja ūdens kafijai, un biju ieplānojis dot ķirbim kādas desmit minūtes saldkaislām gaidīšanas mokām, kamēr pats baudīšu aromātisko dzērienu un uzsmēķēšu cigareti. Tieši tas man šinīs attiecībās vienmēr ir paticis vislabāk – soda gaidas un tā neizbēgamība. Pats process jau ir tikai tehnikas un pieredzes jautājums. Savukārt mirklis, kad apzinies, ka blakus istabā tevi gaida padevīgs dārzenis, ir miljons pirmo skūpstu vērts.

“Man tev ir pārsteigums!” Atgriezies istabā rokā turot veļas knaģi, paziņoju triumfējošā balsī. Iekabinājis to nerātni izslietajā kātiņā, piebildu: “Es zinu, ka sūrst, bet tas ir tevis pašas labā.”

“Noteikumus tu zini. Katra reize tev skaļā balsī jāuzskaita un jāpasaka “Paldies”. Ja kaut vienu izlaidīsi, es sākšu no sākuma.”

“Kā mana ota pieskaras audeklam…” es dārdināju pērkonbalsī, siksnai švīkstot gaisā un piezemējoties uz ķirbja rievotās mizas… “Kā mana spalva pieskaras papīram…” ķirbja labais sāns jau acīmredzami bija iezīmēts dažām paralēlām, sulīgām līnijām… “Kā galdnieka kalts ieurbjas bērzā…” varēju apzvērēt, ka gandrīz vai saklausīju viņas baudpilnos šņukstus… “Kā zvejnieka tīkli vago jūras…” siksnas švīksti patiešām nedaudz atgādināja viļņu šalkoņu… “Tā mans…” pēkšņi aprāvos, vēl pāris reizes nozibināju siksnu uz viņas zaļganā ķermeņa: “Tu droši vien domā kāpēc es vairs neko nesaku?” uz šo izsmējīgā balsī uzdoto jautājumu nemaz negaidīju atbildi. Tā vietā piegāju pie loga, atrāvu aizkarus un atsedzu skatu uz tomātu, kas visu šo laiku tur bija atradies: “Viņš visu zin, viņš visu redzēja un dzirdēja!” Es ņirdzu ķirbim sejā un tūlīt pat zvēlu vēlreiz, trāpot pa kātiņu, knaģim aizlidojot nezināmā virzienā.

Nākamās dažas minūtes dārzeni slānīju klusumā, kārtīgi apstrādājot to vietu, kuru savā prātā biju iezīmējis kā viņas pēcpusi. No šīs ritmiskās nodarbes atguvu iekšējo mieru. Pirms tam tas bija iedragāts visu šo uzbudinošo notikumu virpulī, bet tagad, sakopojis domas, atcerējos par pēdējo pazemojumu. Piegāju pie kumodes un izņēmu no atvilknes nošmulētu burtnīcu.

“Viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūrā ir dzejniece Mirdza Ķempe, kas dzimusi un uzaugusi Liepājā. Dzimtajā pilsētā tapuši arī viņas pirmie dzejoļi. Dzejoļos, kas taisīti par Liepāju, visvairāk tiek apdzejota pati pilsēta. Savu dzimto pilsētu M. Ķempe sauc dažādi – par “Jūras meitu”, “Zemes māsu” un par “Ērkšķrozīti”. Dzimtā pilsēta viņai bija kā miera osta.”

“Haha, “Ērkšķrozīte”, haha, tas ir pizģets!” Es rēcu, skatoties uz apstulbušo ķirbi. “Atpazīsti?” Iegrūžot izbalējušo līniju burtnīcu dārzenim sejā, turpināju bļaut: “Tavs 7. klases domraksts, tu stulbā kuņa!”

“Liepājas simbols M. Ķempes dzejā ir dzintars. Arī viņas mīļākās rotas bija darinātas no dzintara, kurš vienmēr dzejniecei atgādināja viņas dzimto pilsētu. Šis brīnišķīgi skaistais akmens M. Ķempes dzejā simbolizē Liepājas daiļumu un tīrību. Dzejolī “Dzintars manā gredzenā” dzejniece apraksta ne tikai dzintara rašanos, bet arī tā skaistumu.”

“Nevienam, ne-vie-nam nepiš dzintars un Ķempe! Tavs domraksts ir sūds!” No dusmām jau pilnībā bija pagaisis mans nesenatgūtais miers. Siekalām šķīstot, piesarcis un nosvīdis auroju tā, ka aizkari šūpojās: “Skaties kur tevi ir novedis tavs sūdainais domraksts! Paskaties sev apkārt!”

“M. Ķempe ļoti mīlēja dabu, jūru un arī Liepājas ezeru, jo šī pilsēta taču nav iedomājama bez šiem zilajiem ūdeņiem. Arī jūrmala viņai bija ļoti tuva: baltās jūras smiltis, skarbais vējš, viļņu šļakatas un jūras smarža. Dzejniece savā daiļradē, kurā ir minēta Liepāja un jūra, parāda savu stipro mīlestību un pieķeršanos Liepājai.”

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!